Silvestram nebija nodoma uz visiem laikiem apmesties senču ciematā. Viņš šo braucienu uzskatīja par īslaicīgu patvērumu – atvaļinājumu dvēseles dziedēšanai pēc smagā trieciena personīgajā dzīvē.
Šķiršanās nebija parasta nesaskaņa; tā bija nodevība, kas nāca gaismā visai brutālā veidā, atklājoties viņa sievas slepenajam romānam ar paša Silvestra tuvu draugu.
Punkts attiecībām tika pielikts zibenīgi un bez liekas drāmas. Silvestrs nevēlējās tērēt enerģiju tukšām diskusijām ar sievas jauno mīļāko. Viņš rīkojās izlēmīgi – vienkārši norādīja nodevējam uz durvīm un, palicis divatā ar sievu, mierīgā, bet ledainā tonī paziņoja savu lēmumu: – Es dodos uz laukiem un pavadīšu tur vismaz mēnesi. Lūdzu, parūpējies, lai līdz brīdim, kad es atgriezīšos, tavu mantu šajā dzīvoklī vairs nebūtu. Es ceru uz civilizētu šķiršanās procesu bez liekiem skandāliem. Pretējā gadījumā man būs jābūt atklātam pret sabiedrību un jāizstāsta patiesie iemesli mūsu kopdzīves beigām.
Šis brīdinājums bija pamatots. Silvestra sieva strādāja pilsētas pašvaldības administrācijā un loloju ambiciozus plānus kandidēt uz ietekmīgu amatu. Viņa mēģināja iebilst, liekot saprast, ka šis solis varētu negatīvi ietekmēt viņa paša mieru, taču Silvestrs tikai viedi pasmaidīja. – Tu esi pārāk pārliecināta par savu neaizskaramību, dārgā, – viņš noteica. Abi lieliski saprata: ja ziņas par viņas ārlaulības sakariem nonāktu publiskajā telpā, viņas politiskā karjera beigtos, vēl nesākusies.
Nolēmis pilnībā pāršķirt jaunu lapu savā dzīvē, Silvestrs ne tikai savāca somas, bet arī pieņēma drosmīgu lēmumu aiziet no darba. Viņš juta, ka vecā pasaule ir sabrukusi un viņam nepieciešams fundamentāls restarts.
Agri no rīta, pirms pilsēta bija pilnībā modusies, viņš sēdās pie stūres un devās ceļā uz Latgali, uz vectēva mājām. Silvestram ar opīti vienmēr bija bijusi īpaša, garīga saikne. Tieši vectēvs, kurš viņu bezgalīgi mīlēja, bija novēlējis viņam savu lauku īpašumu kā drošu ostu jebkuros dzīves vējos.
Silvestra bērnības atmiņas bija cieši saistītas ar šo vietu – tās bija garās, saulainās vasaras brīvdienas zilo ezeru zemē. Pieaugot un uzsākot studijas augstskolā, pilsētas steiga un pienākumi viņu attālināja no lauku idilles, un apciemojumi kļuva arvien retāki. Viņš vairākkārt bija aicinājis vectēvu pārcelties uz pilsētas komfortu, taču sirmgalvis palika uzticīgs savai zemei līdz pēdējam elpas vilcienam. Tagad, kad Silvestrs beidzot bija atgriezies, viņam nācās samierināties ar faktu, ka vectēva vairs nav starp dzīvajiem.
Piestājot pie vecās mājas, Silvestrs ar atvieglojumu pamanīja, ka ēka nav iegrimusi pamestībā. Logi bija tīri, bet zāle ap māju – rūpīgi nopļauta. Par to viņam bija jāpateicas kaimiņam Kārlim, kurš gadiem ilgi bija uzraudzījis īpašumu. Silvestrs vienmēr prata novērtēt kaimiņa pūles, tāpēc arī šoreiz nebija ieradies tukšām rokām. Viņš zināja, ka Kārlis ir kaislīgs makšķernieks, tāpēc bagāžniekā gulēja dārgs un kvalitatīvs spinings.
– Silvestr! Vai tiešām tie ir tavi rati? Cik gadu, cik ziemu! – atskanēja kaimiņa dobjā, sirsnīgā balss. Silvestrs atplauka platā smaidā, ieraugot pazīstamo seju.
– Kārli, neizsakāms prieks tevi redzēt pie labas veselības! – viņš atsaucās, un abi vīri draudzīgi apskāvās. Kārlis, pētoši lūkojoties uz piekrauto automašīnu, painteresējās: – Tad kādi plāni? Vai šoreiz pie mums uz visu vasaru? – Sākotnēji domāju par mēnesi, bet tālāk jau redzēsim, kur vējš pūtīs, – Silvestrs diezgan noslēpumaini atbildēja.
– Lieliski! Tas taču ir kārtīgi jāatzīmē! – Kārlis priecīgi iesaucās. – Iekārtojies, atpūties pēc ceļa un vakarā gaidu tevi ciemos. Es kurināšu pirti un uzmeistarosim kādu sulīgu cepeti. Ceru, ka vēl atceries manu pirti?
Silvestru pārņēma patīkams emociju vilnis. Atmiņas par karstajiem tvaikiem un meža slotiņu smaržu viņu uz mirkli aiznesa tālu prom no visām bēdām. – Vai tad Kārļa pirti vispār ir iespējams aizmirst? Pēc tās taču jūties kā no jauna piedzimis, it kā visa dzīves nasta būtu palikusi tur, uz lāvas, – viņš atzina.
Kad Kārlis jau taisījās doties savās gaitās, Silvestrs viņu pasauca atpakaļ. – Kārli, uzgaidi brītiņu! Man tev ir neliels pateicības žests par to, ka neesi ļāvis vectēva mājai aiziet postā. Kaimiņš mēģināja iebilst, atmetot ar roku: – Nu mitējies, dāvināties taču nevajadzēja. Tas viss noteikti ir maksājis lielu naudu, un es jau to nedarīju dāvanu dēļ. – Nu, ja tev jauns spinings nav vajadzīgs, tad būs jādod kādam citam, – Silvestrs viltīgi pasmaidīja, velkot ārā no mugursomas glīti iesaiņoto, moderno makšķerēšanas rīku.
Kārlis uz mirkli sastinga, viņa acis iemirdzējās un viņš dziļi, aizkustināts ievilka elpu, lūkojoties uz savu jauno sapņu piederumu.
– Šis…
– Es zināju, ka tu sapņo par šādu spiningu. Es to izvēlējos īpaši tev, Silvestrs sacīja.
Kārļa acis piepildījās ar emocijām. Viņš uzmanīgi paņēma spiningu, it kā baidītos to sabojāt.
– Silvestr, es pat nezinu, ko teikt. Paldies. Un vakarā gaidu tevi pie sevis.
Kārlis aizgāja, un Silvestrs sāka izsaiņot savas mantas. Viņš juta, ka viņa garastāvoklis uzlabojās. Vīrietis bija apmierināts, ka spējis vismaz kādu iepriecināt.
Pēc stundas ieradās Kārļa sieva Anete un sasveicinājās ar Silvestru.
– Es pagatavoju uzkodas, kamēr tu iekārtojies, viņa sacīja, noliekot uz galda pārtikas grozu.
Silvestrs grasījās atteikt un teikt, ka viņam ir neērti, taču tajā brīdī viņas vēders skaļi ieburkšējās. Anete, pasmejoties, paskatījās uz viņu.
– Nu, lūk, atbilde uz visiem jautājumiem. Ēd uz prieku, priecīgi teica Anete.
Viņa jau pielika roku pie durvju roktura, bet pēkšņi pagriezās atpakaļ.
– Silvestr, paldies tev par Kārli. Viņš ir tik laimīgs. Vīri bieži strādā laukos un atpūšas kopā, bet viņam labāk patīk makšķerēt. Puiši pārsvarā tusējas darbnīcā, bet viņš nāk šurp. Tā it kā tu viņam būtu parādījis pavisam citu pasauli. Zini, pēc kolhoza sabrukuma Kārlis bija nedaudz nomākts, un tagad, pateicoties tev, viņam atkal ir dzīvē kāda jēga.
Silvestrs zināja, ka Kārlis kādreiz strādāja par mehāniķi fermā. Viņam vienmēr bija liela aizraušanās ar mehāniku un rūpēšanās par mājlopiem. Kad fermu slēdza, Kārlim paveicās, jo viņam bija neliels traktoriņš. Tā viņš varēja turpināt augsnes apstrādes darbus un pelnīt iztiku. Anete pilnībā atbalstīja vīru, jo viņš, izmantojot traktoru, spēja nodrošināt ģimenes labklājību.
Sieviete pastāstīja, ka vīrs jau esot sagatavojis Silvestram jaunas pirtsslotas un vakarā ir gaidāms patīkams pēršanās pasākums.
Kārļa pirts bija tāda, ka šķita, ka āda nolobīsies. Un slotas šķita kā mežā saplūktas. Pēc pēršanās Silvestrs sēdēja Kārļa pagalmā, dzēra tēju un klausījās stāstus par to, kādu milzīgu zivi Kārlis noķēris.
Pēkšņi iečīkstējās vārti. Pagalmā ienāca jauna sieviete. Silvestrs zaudēja runas spējas, jo svešiniece izskatījās neticami pievilcīga. Viņš klusi jautāja Kārlim:
– Kas viņa ir?
Kārlis arī čukstus atbildēja:
– Tā ir Olīvija. Viņa arī strādāja arī vietējā fermā, bet tagad ir bezdarbniece un viņai ir bērns.
– Un vīrs?
– Vīrs aizgāja labākas dzīves meklējumos. Neskaties tā uz mani, Olīvija ir nopietna sieviete, nav ķerta uz vīriešiem, un, manuprāt, pēc šķiršanās no vīra viņa sākusi viņus ienīst. Viņa ir labos draugos ar Aneti. Mana sieva cenšas viņai palīdzēt, bet Olīvija ir pārāk lepna, lai pieņemtu palīdzību.
– Kāpēc viņa atrauca uz ciemu?
– Tas ir sarežģīts stāsts. Viņas vīrs devās prom, atstājot neatrisinātas finansiālas saistības, un viņiem nācās pamest dzīvokli. Pārcēlās pie vīramātes, taču tur valdīja vēsa gaisotne. Galu galā Olīvija nolēma iegādāties māju mūsu ciematā un uzsākt jaunu posmu dzīvē.
Anete atgriezās pie abiem vīriešiem.
– Nu kā, Silvestr? Vai nevari atraut acis no Olīvijas?
Vīrietis pasmaidīja.
– Nu, esmu pārsteigts, redzot tik skaistu sievieti.
– Labi, bet ar Olīviju nav tik viegli. Lai viņu vispār ieinteresētu, tev ir jāizdara kaut kas patiesi iespaidīgs.
Silvestrs iegrima domās.
– Nu, šķiet, ka esmu spējīgs uz tādiem varoņdarbiem. Starp citu, Kārli, kas ir šī ēka ciemata sākumā? vaicāja Silvestrs.
– Tā ir darbnīca, bet jau sen nestrādā, ir sabrukusi, atbildēja Kārlis.
– Vai, tavuprāt, būtu iespējams atjaunot saimniecību tur? painteresējās Silvestrs.
– Nu, protams, būs krietni jāpastrādā, bet tas ir pilnīgi iespējams. Silvestr, kas tev ir prātā? prasīja Kārlis.
– Man ir kāda ideja. Ja tu piekrīti man palīdzēt, es domāju, ka mums kopā var būt labs bizness.
Anete mazliet apmulsusi pasmaidīja.
– Vai tiešām tu grasies atvērt fermu? viņa vaicāja.
– Jā, Anet, ne tikai fermu, bet īstu zemnieku saimniecību. Šovakar es pasēdēšu, padomāšu un visu izrēķināšu, un rīt pastāstīšu sīkāk. Un tagad man vajag vismaz pāris stundas pagulēt, sacīja Silvestrs.
Kopš tā laika ir pagājuši četri gadi. Saimniecība, ko Silvestrs atvēra, kļuva par kaut ko vairāk nekā tikai fermu. Vispirms bija zemnieku saimniecība, pēc tam piena pārstrādes cehs, gaļas veikals, un tagad Silvestrs apsvēra iespēju atvērt vairākus veikalus pilsētā un produkciju pārdot ar savu zīmolu.
Kārlis bija viņa uzticamais palīgs un rūpējās par visas fermas mehanizāciju. Viņa pārraudzībā strādāja divi cilvēki, kas centīgi veica uzdotos darbus, lai gan Kārlis nekad nebija stingrs vai prasīgs. Nesen Silvestrs ievēroja, ka Kārlis aizraujas ar grāmatām par elektrotehniku.
Kārlis nejauši atklāja, ka gatavojas iegūt augstāko izglītību neklātienē, jo vēlas uzzināt vairāk par elektrību. Silvestrs lepojās ar savu draugu.
Viss ritēja labi, taču Silvestram prātā bija viena rūpe — Olīvija. Viņš bija ieguvis sievietes simpātijas, un viņi tikās, lai gan ne tik bieži, kā viņš vēlētos, jo abiem bija daudz darba. Kādu dienu Silvestrs piedāvāja viņai kopīgu nākotni, bet Olīvija lūdza laiku pārdomām, sakot, ka šādos jautājumos nav kur steigties.
Šī atbilde viņu mazliet satrauca un lika aizdomāties. Galu galā viņiem abiem drīz būs četrdesmit, un Silvestram šķita, ka pienācis laiks nopietniem lēmumiem.
Kādu dienu Silvestrs plānoja nopietni sarunāties ar Olīviju, jo pamanīja, ka viņa nesen ir kļuvusi domīga. Jāmin, ka vīrietim bija brīnišķīgas attiecības ar Olīvijas dēlu Māri.
Viņš novietoja savu automašīnu pie fermas un ieraudzīja kārtējo kaķi. Tas viņu nedaudz kaitināja, jo pēdējā laikā tur bieži parādījās klaiņojoši dzīvnieki, kas traucēja ikdienas darbiem. Slaucējas, žēlojot pamestos kaķus un cenšoties tos pabarot, bija pārveidojušas vienu no stūriem par īstu dzīvnieku stūrīti, kas sāka kļūt par problēmu.
Silvestrs vairākkārt teica, lai sievietes pārtrauc kaķu barošanu. Visbeidzot, kad viens no kaķiem iekrita piena tvertnē, kuru pēc tam vairs nevarēja izmantot, viņš uzsprāga. Vīrietis teica – ja nedēļas laikā fermā parādīsies kaut viens kaķis, viņš zvanīs attiecīgajam dienestam, lai tos izķertu.
Fermas darbinieces neapmierināti paskatījās uz viņu, un Olīvija jautāja:
– Kur gan viņi var doties? Viņi ir izsalkuši.
– Es nezinu, kur viņi var doties, bet viņu dēļ šeit viss ir apgriezts kājām gaisā, noskaldīja Silvestrs.
Dīvainā kārtā kaķu pēc neilga laika palika mazāk, un tad tie pazuda pavisam. Bet tad kādu dienu fermas tuvumā Silvestrs ieraudzīja jaunu kaķeni un gatavojās noskaidrot, no kurienes tā nākusi.
Silvestrs grasījās izkāpt no mašīnas, bet tad pamanīja Olīviju, kura kaut kur steidzās, uzmanīgi ejot un skatoties apkārt, it kā nevēlētos, lai viņu pamana. Tas lika Silvestram aizdomāties, un viņa acu priekšā parādījās aina: viņš atgriežas mājās un atrod sievu gultā kopā ar savu draugu. Bet Olīvija, šķiet, nebija tāda, taču ko var zināt – varbūt viņa lavās pie mīļākā. Silvestrs skumji pasmaidīja, izkāpa no automašīnas, devās pakaļ sievietei, nolemdams ar viņu parunāt…
Viņš ievēroja, ka Olīvija ielavās vecajā fermas ēkā. Silvestrs steidzīgi devās tai virzienā, nemierīgs un ziņkārīgs. Kad viņš ielūkojās iekšā, viņu pārņēma pārsteigums – telpā, klusi un rūpīgi, Olīvija kārtoja bļodiņās barību veseliem kaķu pulciņiem. Silvestrs uz brīdi apstājās – viņu pārņēma negaidīta sajūtu gamma.
– Silvestr, ko tu te dari? pārsteigta vaicāja Olīvija.
– Es redzēju, kā tu te ienāci un nolēmu uzzināt, kas tev šeit darāms, taisnojās Silvestrs.
Kādu brīdi abi stāvēja viens pretim otram un klusēja.
– Domāju, ka jūs tos kaķus esat kaut kur aizvedušas, atguvis valodu teica Silvestrs.
– Kur gan lai viņus liek? – Olīvija sacīja ar satraukumu balsī. – Es nebiju domājusi, ka tu vari būt tik auksts pret tiem, kas paši nespēj par sevi pastāvēt.
Te pēkšņi Silvestrs sāka smaidīt.
– Bet varbūt mēs šajā ēkā varam izveidot dzīvnieku patversmi? viņš ierosināja.
– Tu nejoko? vaicāja Olīvija.
– Man ir visnopietnākie nolūki šajā jautājumā, apliecināja Silvestrs.
Pēc pāris mēnešiem jaunajā patversmē ieradās pirmie iemītnieki. Bet Olīvija, kura vairs nestrādāja par slaucēju, bet gan par patversmes vadītāju, priecājās par pūkainajiem mīluļiem kā par bērniem.
Vēl pēc mēneša Olīvija beidzot piekrita kļūt par Silvestra sievu. Vīrietis bija tik laimīgs, ka nēsāja dzīvesbiedri uz rokām. Bet ar to likteņa dāvanas nebeidzās.
Kāzu dienā, kad Olīvijai bija 36 gadi, viņa pavēstīja, ka pasniegs Silvestram 40 gadu jubilejā neparastu dāvanu. Silvestrs ilgi minēja, kas tā par dāvanu, taču kaut ko tādu nebija gaidījis.
Olīvija pastiepa viņam foto ar mazu cilvēciņu, kurš gulēja viņas puncī. Silvestrs aizkustinājumā izplūda emocijās, apskāva Olīviju, Aneti, Kārli, Māri, bučoja kaķus. Bet Olīvija skatījās uz viņu un domāja, ka cilvēks tomēr var iemantot laimi pat tad, kad jau zudušas visas cerības.
Bet kādas ir tavas emocijas par šo aizkustinošo stāstu? Vai piekrīti teicienam: un ja cerēto laimi nenesa ceriņu ziedi, nekur jau nav teikts, ka tā nevar atnākt pa sniegu? Raksti komentāros!
